Kad es uzņēmu šo bildi tā man atgādinajā sajūtu itkā esot iesprostotai, bez brīvības sajūtas. Sajūtu, ka, itkā, dzīvo cietumā var radīt dažādas situācijas. Domājot par atkarībām, vai toksiskām attiecībām, kā arī dzīvojot ģimenē, kur nākas redzēt fiziskus vai morālus pāridarījumus. Tu vēlies kliegt, tikt no tā ārā, bet tev nav ne jausmas kā. Ikdienišķi tu ej cauri bailēm, sāpēm, kā arī dziļām brūcēm.

Kāda būtu pasaule bez tām cieššanām, kam tu ej cauri jau tik ilgi?

Kad tu vairs negribi, lai tev sāp, ir ļoti viegli itkā uzcelt sienu sev apkārt. Nerādīt savas emocijas, un iekšējās sajūtas jau kļūst par jaunu dzīves stilu, lai turētu sāpes pa gabalu. Tas nav vesalīgs veids, kā tikt galā ar lietām,bet priekš daudziem, tas var šķist, kā vienīgais veids kā izdzīvot.

Šī siena var kļūt ar vien augstāka ar laiku, un vienu brīdi pat šķist, ka ir neiespējami šo sienu vairs nobrucināt.

Kāda būtu pasaule, bez šīs aizsargsienas, kur tevi ir sargājusi jau tik ilgi?

Priekš daudziem tas varētu būt kā sapnis, būt brīvam, un dzīvot bez sienas, ko viņi uzbūvēja sev apkārt.

Ja šī ziņa tevi uzrunā, es vēlos tevi iedrošināt nepadoties.

Nesen es dzirdēju cilvēku stāstus. Kas ir tikuši vaļā no atkarībām, sievietes, kas beigušas darbu prostitucijā, vai vienkārši ir izvēlējušās dzīvot citu dzīves stilu, kā arī cilvēkus, kuri meklē savas dzīves vērtības.

Vai tas bija viegli? Nē!

Vai viņi ar to tika gala vieni? Nē!

Dažreiz lai viss sāktos tas paprasīja tikai vienu mazu soli, bet priekš citiem, tas paņēma daudz laika.

Visiem šiem cilvēkiem, bija kāds kas viņiem tic, teica viņiem, ka viņi ir vertigo, un bija viņiem blakus neskatoties uz neko. Cilvēki lūdza, un lūgšanas tika atbildētas.

Tas pierāda, ka ir iespējams sākt jaunu dzīvi brīvībā, ar cerību pilnu nākotni.